Atomu spektroskopija ir spektroskopijas apakšnozare, kas pēta spektrālās pārejas atomos. Parasti ar atomu spektroskopiju saprot tieši atomu elektronu struktūras pētījumus. Tā kā kondensētā (kristāliskā) un/vai molekulārā viela (kas ir vairuma vielu stāvoklis parastajos apstākļos) nevar rasties bez elektronu struktūras izmaiņām, analīzei ar atomu spektroskopijas metodēm var izmantot vai nu pārejas starp atomu iekšējiem enerģētiskajiem līmeņiem, kuri netiek stipri ietekmēti, veidojot no atomiem savienojumus, vai arī pārejas starp valences līmeņiem, atomizējot interesējošo paraugu. Pirmais iespējams, izsitot kādu no iekšējiem elektroniem, – to realizē rentgenfluorescences metodēs. Otrais iespējams, pārvedot to gāzes stāvoklī, ar ķīmisko vai van der Vālsa saišu saraušanu. Līdz ar to atomu spektroskopijas metodes apriori ir noteiktā mērā destruktīvas, atskaitot vienīgi gadījumus, kad analizē vienatoma gāzes paraugus. Atomu spektroskopijas jēdziens parasti tiek saistīts tieši ar pāreju starp valences līmeņiem pētījumiem. Atomu spektroskopijas tehniskais iemiesojums ir atomu spektrometrija, bet praktiskais pielietojums — atomu spektrālā analīze.
Īpatnējs gadījums ir f elementi (lielākā daļa retzemju metālu), kuriem raksturīgās pārejas notiek starp atoma dziļumā esošajiem f līmeņiem. Tādēļ to spektri arī kondensētā stāvoklī sastāv no vairāk vai mazāk paplašinātām līnijām, ko izmanto dažādās zinātnes un tehnikas nozarēs.